2021. gada 14. aprīlī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības pārstāvji tikās ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu. Šīs sarunas kontekstā LJZA norāda, ka jāveicina sociāli aktīva zinātnieku iesaiste. Zinātnē balstītai lēmumu pieņemšanai valstī ir jākļūst par normu. Gatavojoties šai sarunai LJZA pārstāvji definēja četras tēmas, kuras ir nepieciešams aktualizēt.

I. Lai veicinātu zinātnes kvalitāti ir nepieciešams pārskatīt zinātnei novirzīto finansējumu apjomu un sadalījumu. Izglītības un zinātnes ministrija šobrīd pārskata bāzes finansējumu un 2020. gadā arī palielinājies zinātnes finansējums kopumā. Mūsuprāt, ir sperts pirmais solis, lai risinātu ilgstošu finansējuma problēmu un mēs ceram, ka tam sekos arī reāls finansējums!

Vienlaikus, saistībā ar zinātnes finansējumu ir jāuzsver sekojošas lietas:

• Kamēr Latvijā mēs vēl joprojām runājam par 2% no IKP zinātnei, ES līmenī diskusija notiek par 3% (piem., skat. nesenu EU zinātnes un inovāciju komisāres Marijas Gabrielas [Mariya Gabriel] komentāru [1]);
• Šobrīd zinātne funkcionē pateicoties ES projektiem (piem., jaunais doktorantūras modelis, pēcdoktorantūras stipendijas un arī šobrīd izstrādē esošā tenūras sistēma). Īstermiņā fondu atbalsts var palīdzēt ieviest jaunus risinājumus. Tomēr ilgtermiņā šāda pieeja var ierobežot un jau ir ierobežojusi labas iniciatīvas. Fondu finansējums reformu ieviešanā var radīt nevajadzīgu administratīvo slogu, radīt spiedienu reformās iestrādāt mērķus, kuri iepriekš tajās nav bijuši, un var būt par iemeslu finansējuma pārrāvumam mirklī, kad fondu finansējums beidzas. Šo faktu uzsver arī pēdējais zinātnes izvērtējums [2].
• Caur projektiem pieejamajā finansējuma efektivitāte var tikt uzlabota ieviešot skaidru projektu uzsaukumu regularitāti.

II. Pārmaiņas nav tikai organizatoriska pārstrukturēšanās – lai veicinātu zinātnes kvalitāti ir jāmainās domāšanai (mentālais setings). Šobrīd izstrādē esošais jaunais karjeras modelis paredz mainīt gan akadēmisko organizāciju, gan arī veidu, kā domāt par akadēmisko karjeru. Gan organizatorisku pārstrukturēšanos, gan arī jaunu domāšanu var palīdzēt ieviest stabils atalgojums, pēc būtības atklāti konkursi uz nozīmīgām pozīcijām, starptautiskās pieredzes izmantošana un atviegloti pirmie soļi jaunajiem zinātniekiem zinātnē.

Pašreizējā akadēmisko pozīciju vēlēšanas procedūra nereti nav pilnībā caurspīdīga. Atklāti konkursi palielina kandidātu skaitu (Somijas piemērs) un padara atlasi caurspīdīgāku. Tie arī atvieglo iespējas tiem zinātniekiem, kuri vēlas pieteikties, bet kuriem nav iepriekšēju attiecību ar konkrēto akadēmisko struktūrvienību (šobrīd, pētnieku, kuri ir devušies mobilitātē, pieredze liecina, ka, lai sekmīgi atgrieztos Latvijā, ir nepieciešams saglabāt spēcīgas saiknes ar Latvijas akadēmisko vidi, kam tā nevajadzētu būt). Papildus, mēs vēršam uzmanību uz sekojošiem aspektiem:

• Konkursiem, kuri atrodas ārpus tenūras sistēmas, nebūtu jāizvirza ierobežojumi. Tie ir pielāgoti finansējuma pieejamībai un finansētāja vajadzībām. Vienlaikus, jau zemākajos akadēmiskās karjeras posmos būtu jābūt iezīmētai skaidrai trajektorijai, kā pēc šiem pirmajiem soļiem jaunais zinātnieks var turpināt karjeru zinātnē;
• Ir nepieciešams atrast kopsaucējus, kas ļautu salāgot zinātni, kas notiek universitātēs un ārpus tām (piemēram, Organiskās sintēzes institūts vai Baltic Studies Centre) un attiecīgi salāgot dažādus finansējuma avotus.

III. Jaunais doktorantūras modelis – šobrīd doktorantam cienīgs un konkurētspējīgs atalgojums ir rokas stiepiena attālumā. Šī ir iniciatīva, kas varētu nozīmīgi uzlabot doktorantu pieredzi studējot.

• Jaunais doktorantūras modelis nespēs funkcionēt bez skaidra finansējuma avota. Ir svarīgi nodrošināt, ka nākotnē šādai programmai būs regulārs valsts budžeta finansējums un tai nav jāpaļaujas uz fondu apgūšanu.
• Modelis izskatās brīnišķīgi uz papīra. Svarīgi ir neaizmirst, ka grūtākais ir šādu programmu ieviešana. Attiecīgi, ir nepieciešams monitorings, kas ļautu ātri noteikt iespējamās problēmas, kas rodas modeli ieviešot.
• Jau tagad ir skaidrs, ka nozīmīgākais izaicinājums būs atrast veidus kā korekti un caurspīdīgi virzīties prom no pieejas – “one size fits all”. Šis uzdevums ir uz to institūciju pleciem, kuras ievieš jauno programmu.

IV. Dialogs ar diasporu nav pietiekams. Reemigranti ir potenciāls latviešu valodu zinošs papildinājums Latvijas zinātnei. Diaspora ir arī pētnieku tīkls ārzemēs. Sadarbībai ar diasporu ir jākļūst strukturētākai.

***

Gatavojoties sarunai LJZA identificēja arī citas tēmas, par kurām ir nepieciešama diskusija:

• Zinātnes komunikācija – zinātnes komunikācija ir ilgstoši bijusi pamesta novārtā. Vāja zinātnes komunikācija mazina iespējas pilnvērtīgi izmantot zinātnes sasniegumus;
• Ilgtermiņā ir nepieciešama diskusija kā atrast līdzsvaru starp zinātnes kvalitatīvajiem un kvantitatīvajiem rādītājiem;
• Dzimumu līdztiesība zinātnē ir tēma, kas ir aktuāla visā pasaulē. Arī Latvijā šai tēmai būtu nepieciešams pievērst papildu uzmanību.

Sastādīja: Miķelis Grīviņš, Eduards Baķis, Kārlis Pleiko, Laura Bužinska, Ilze Elbere, Antra Boča.

[1] Schiermeier, Q. (2021). ‘We must adapt’: EU research chief on Europe’s €100-billion funding programme. Pieejams te: https://www.nature.com/articles/d41586-021-00834-1
[2] Arnold, E., Knee, P. un A. Vingre (2021). International Evaluation of Scientific Institutions’ Activity. Consolidated report. Pieejams te: https://www.izm.gov.lv/lv/media/10721/download