Šodienas, 2017.gada 13.oktobra “Dienas Biznesā” lasāms LJZA valdes priekšsēdētājas Ievas Krūmiņas viedoklis, ar kura paplašinātu versiju varat iepazīties šeit:

Daudzās nozarēs vēl joprojām zinātniskajos eksperimentos izmanto žurkas. Šie dzīvnieki daudzējādā ziņā ir līdzīgi cilvēkiem, bet pārtikas trūkuma apstākļos tiem piemīt nelāgā īpašība ēst citam citu. Diemžēl šis pats process, pārnestā nozīmē gan, šobrīd notiek Latvijas zinātniskajā sabiedrībā. Niecīgā valsts finansējuma apstākļos zinātnieki plēšās par kumosu, raksta viedokļus, viedokļus par viedokļiem, asi diskutē, apvaino cits citu un pavada laiku atklātās un slepenās plānu kalšanas diskusijās.

Piemēram, Ivars Kalviņa kungs publikācijā jaunākajā Zinātnes vēstneša numurā norāda, ka jauno zinātnieku optimisms saistībā ar reformām sistēmā ir balstīts uz cerību, ka jauno zinātnieku karjeras izaugsmi nodrošinās pašreizējā IZM politika, kas ir vērsta uz vidējās un vecākās paaudzes zinātnieku diskrimināciju. Maija Kūle norāda, ka eksperta tiesību kritēriju latiņas celšana, ņemot vērā citējamību un Hirša indeksu nozīmē “visdrausmīgāko ideologu – Hitlera, Ļeņina, Mao, uzvaru” un “tātad (izmaiņas ierosinājušais) Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes loceklis Guntars Kitenbergs ir par šīm ideoloģijām”.

Šī jezga, kuras pamatā ir jautājums par 5 miljonu izlietojumu (pagarinot četrus gadus ilgušās, gandrīz pabeigtās Valsts pētījumu programmas) skaidri parāda, cik zinātnātniskās darbības vide Latvijā ir nestabila un ievainojama. Papildus tam, lielākā daļa zinātnieku nestrādā zinātnē kā pilna laika darbinieki (5900 cilvēkiem tas ir nepilna laika darbs, 1493 cilvēkiem pilna laika, kopā sastādot 3152 pilna laika slodzes ekvivalenti valsts sektorā). Tātad darbs zinātnē daudziem ir iespējams tikai hobija līmenī. Vai šādos apstākļos varam prasīt tādas pievienotās vērtības radīšanu, kas cels Latvijas tautsaimniecību cerētajā apjomā?

Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvju satraukums par “finansējuma pārrāvumu”, jo visas 14 Valsts pētījumu programmas tūlīt jau būs pabeigtas un Fundamentāli lietišķo pētījumu konkursa uzvarētāji vēl nebūs saņēmuši finansējumu (vēl nav apstiprināti konkursa norises kritēriji, tādēļ tā izsludināšana kavēsies), pēc būtības ir sistēmisks absurds, jo nevienam konkursam nebūtu jākompensē pietiekama apjoma bāzes finansējuma iztrūkums. Vai valsts finansējumu dalošie konkursi ir garantēti sociālie pabalsti dzīvības vilkšanai? Kā 20.septembra Latvijas Radio 1 raidījumā “Pēcpusdiena” pauda Ojārs Spārītis: pārtraucot finansējumu valsts pētījumu programmām (diskusija bija par šo programmu pagarināšanu par gadu, zinātniekiem norādot, ko vēl tie varētu gadu laikā izdarīt), būs “bezgalīgs kritums”, un zinātniekiem bez valsts finansējuma “būs jāmeklē cits darbs, citas mājas, cita dzimtene”. Ja šis finansējums ir “garantēts” noteiktiem zinātniekiem, kādēļ saucam šo par konkursu un kādu gan kvalitāti varam sagaidīt no nodokļu maksātāju ieguldītās naudas?

Latvijas zinātnieku dzīvošana “no projekta uz projektu” un regulārā žēlošanās par “finansējuma pārtraukumu” jau ir kļuvusi teju par nozares normu. Tāpat kā ir maldīgi pieņemt, ka Latvijas vasarai ir jābūt siltai, vēsturiskā pieredze rāda, ka dažāda veida finansējuma sadales konkursu izsludināšana mūsu valstī mēdz kavēties. Šis fakts vienkārši tāds ir un par to nebūtu vērts īpaši satraukties, ja vien sistēmiskā līmenī viss būtu kārtībā un bāzes finansējums spētu nodrošināt prognozējamus apstākļus un pastāvīgu nodarbinātību zinātniekiem, kas ir orientēti uz zinātnisko rezultātu, kā arī rada vērtību tautsaimniecībai. Mēģinājumi ar dažādām sekmēm kombinēt finansējumu no dažādiem avotiem rada nevajadzīgas “žurku cīņas” un novērš no galvenā zinātnieku uzdevuma. No tā, savukārt, cieš valsts un sabiedrība kopumā, jo nesakārtotā vide nav ne zinātnieka vaina ne atbildība. Tie, kuri ir patiešām konkurētspējīgi Eiropas līmenī, darbu atradīs arī citur, vērtību radot citas valsts ekonomikai. Protams, ir daļa zinātniskās vides darboņu, kuru kvalitātes latiņa ir tik zema, ka valsts maksātais “pabalsts” ir vienīgā iespēja darīt to, ko gribās darīt, bet šiem cilvēkiem, manuprāt, būtu lietderīgāk pārprofilēties un darīt ko tādu, ko viņi var darīt labi. Tas, kas mums kā valstij ir tiešām nepieciešams, ir augstas kvalitātes, konkurētspējīga pētniecība, un nav principiāli nozīmīgi, lai ar to nodarbotos tieši Latvijas izcelsmes personas. Tā vietā, lai satrauktos par emigrējušiem zinātniekiem un kaltu plānus par viņu “atgūšanu”, mums ir jārada tāda vide, lai augsti intelektuāla darba veicējiem gribētos te dzīvot un radīt vērtību. Mobilitāte ir zinātnieka dzīvesveida dabiska sastāvdaļa un mūsu kā valsts atbildība ir radīt vilinošus apstākļus augsta zināšanu līmeņa darbinieku imigrācijai. Ar laika apstākļiem mēs nevienu pievilināt nespēsim, tādēļ visas cerības jāliek uz sakārtotu, loģisku sistēmu, drošu, ērtu un labklājīgu sadzīvi, kā arī ilgtspēju un prognozējamību. Daļai zinātnieku jābūt nodarbinātai pastāvīgi, stabilās darba vietās ar pietiekamu atalgojumu, bet daļai, piemēram, doktorantiem un pēcdoktorantiem, jābūt nodarbinātiem uz projekta laiku.

Lai spētu panākt “izrāvienu zinātnē”, ir nepieciešams noteikts zinātnieku skaits, kas liek domāt par zinātnieku ataudzi. Tā sākas jau mūsu skolu sistēmā, kurai būtu jāatbalsta bērnu zinātkāre un kura nedrīkstētu “nogriezt” jaunietim daļu iespējamo karjeras izvēļu, jo iepriekš viņš ir varējis iet vieglāko ceļu un atteikties no kādu priekšmetu apguves. Orientācijai uz to, kas valstij būs nepieciešams, jābūt saskaņotai ar skolu programmām un, iespējams, pat ar pirmsskolas izglītības programmām. Pieņemot, ka jaunietis ir veiksmīgi ticis līdz augstākajai izglītībai un apsver zinātnieka karjeru, pirmie nopietnie šķēršļi rodas doktorantūras līmenī. Mūsu valstī doktorantūra netiek atzīta par darbu, tieši otrādi, tas ir hobijs vēliem vakariem, naktīm un nedēļas nogalēm. Ja arī minētajam jaunietim ir paveicies iegūt budžeta vietu un par studijām nav jāmaksā, tad Boloņas procesa noteiktā “trīs gadi neatkarīga pētījuma veikšanai” vietā viņam nākas apmeklēt virkni teorētisku lekciju, rakstīt referātus un kārtot pārbaudījumus, kā arī no pamatdarba brīvajā laikā (jo ar 114 eiro mēnesī lielu stipendiju diezi vai varēs izdzīvot) izstrādāt ap 200 lapu apjomīgu rakstu darbu. Pragmatiski uz šo skatoties, ir saprotams, ka šo izaicinājumu uzņemas pārsvarā akadēmiskajā sektorā nodarbinātie, kuriem grāds pavērs karjeras izaugsmes iespējas. Pasaules tendences, kad tikai ap 5% doktora grāda ieguvēju paliek akadēmiskajā sektorā, mums ir tāls sapnis un daļēji skaidro, kādēļ mūsu uzņēmumu lielākā daļa ir zināšanu mazietilpīgi.

Ir jāatzīst, ka doktorantūra ir darbs, pie tam pilnas slodzes darbs, kas būtu jāstrādā projektu ietvaros, lai veicinātu sadarbību, zinātniskās pētniecības metodikas apguvi un ievadīšanu zinātnieka profesijā. Doktorantiem nebūtu jāveic administratīvie darbi vai jālasa lekcijas profesora vietā, kā arī pati studiju forma jāveido tāda, lai būtu iespējams iegūt grādu paredzēto trīs gadu laikā. Pie tam, tā kā šī brīža nestabilā situācija rada bažas par nākotni, jo “katrs projekts var būt pēdējais” un nav skaidrs, kā katrā pētnieka karjeras solī (doktoranti, pēcdoktoranti, pieredzējuši pētnieki un vadoši pētnieki, pēc Euraxess) tikt pie finansējuma, nav īsti skaidrs, kur tieši esošie doktorantūras studenti smeļas motivāciju.

Pie esošās sistēmas nav pamata domāt, ka tiks sasniegti valsts attīstības mērķi kopumā, tajā skaitā panākta tautsaimniecības izaugsme un labklājības pieaugums, līdz ar to turpināsies negatīvie demogrāfiskie procesi. Šobrīd darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars turpina samazināties, papildus dabiskajam samazinājumam 2016.gadā emigrēja gandrīz trīs reizes vairāk iedzīvotāju darbspējas vecumā (17,3 tūkst.), nekā imigrēja (6,3 tūkst.). Pie pastāvošās tautsaimniecības struktūras (gandrīz visi uzņēmumi ir mazi vai mikro, nomācošā pārsvarā zināšanu mazietilpīgi) ilgākā termiņā tas draud ar mūsu valsts nespēju uzturēt esošo sociālo sistēmu. Tāpēc ir nepieciešams ne tikai turpināt labi iesāktās reformas, bet izvērst tās kompleksi: ir jāsakārto valsts finansējuma sadales sistēma, ir jāpiesaista papildus finansējums zinātnisko institūciju bāzes finansējumam un jāiedibina efektīva, uz rezultātu orientēta zinātnes pārvaldības sistēma valsts un tai pakļauto institūciju līmenī.

Ir jāsaprot, ka daudzas lietas ir saistītas un bez izmaiņām zinātnes vidē mēs nespēsim īstenot valsts nozīmīgākajā plānošanas dokumentā- Nacionālās attīstības plānā- iezīmētos mērķus. Mērķis “Ilgtspējīga Latvijas ekonomikas izaugsme ar pieaugošu valsts konkurētspēju starptautiskajos tirgos” ir tieši atkarīgs no zinātnieku darba šodien. 2013.gada 28.decembrī Ministru kabinetā tika apstiprinātas “Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam” (rīkojums Nr.685), kas definē valsts zinātnes politikas prioritātes. Mērķu izpildē esam pāri puslaikam, bet rezultāti ir satraucoši. Piemēram: ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā pēc plāna būtu jābūt 1,2% apmērā no IKP, bet tie sastāda 0,62%; privātā sektora investīcijām pētniecībā un attīstībā (% no kopējiem ieguldījumiem) būtu jābūt 46%, bet tie ir 20%; inovatīvo uzņēmumu īpatsvars nav 46%, bet ir piedzīvojis 5% kritumu no 2012.gada un sastāda 25,5%; zinātnisko darbinieku skaits pētniecībā un attīstībā nav 6300, bet ir 5570, kas rada šaubas par iespējām nodarbināt 7000 cilvēkus 2020.gadā.

Ziemeļvalstu ministru padomes organizētajā un 2014. gadā noslēgtajā Starptautiskajā zinātnes izvērtējumā kā galvenais problēmu iemesls tika norādīts nepietiekamais zinātnes finansējums un zinātnisko institūciju sadrumstalotība. “Uz papīra” finansējuma jautājums izskatās savādāk, jo Zinātniskās darbības likumā ir noteikts, ka zinātnes finansējumam no valsts budžeta ik gadu, sākot no 2006.gada, jāpieaug par 0,15% no IKP, līdz tas sasniedz 1% no IKP. Šis likums sistemātiski netiek pildīts. Lielākais pieaugums ir 0,03 procentpunkti (2007.gadā un 2014.gadā (kad palaida aktuālās Valsts pētījumu programmas)), tātad piecas reizes mazāks. Finansējuma procenti no IKP ir svārstījušies no 0,15% (2013.gads) līdz 0,28% (2007.un 2008.gads), 2016.gadā sastādot 0,21%. Faktiski esošajā situācijā zinātniekiem būtu tiesības vērsties Satversmes tiesā, prasot novērst konfliktu starp Zinātniskās darbības likumu un ikgadējo likumu par valsts budžetu (tāpat kā to darīja strādājošie pensionāri).

Kā pozitīva iezīme jāmin fakts, ka šobrīd zinātnes sistēmā ir pieejams apjomīgs Eiropas Savienības finansējums- gan fondu projektos, gan Apvārsnis 2020 programmās iegūstamais. 2020.gads ir atskaites posms, kad vai nu būsim pakāpušies kvalitatīvi augstākā līmenī vai varēsim lēni un sērīgi atzīt, ka esam palaiduši garām savu iespēju. Un tieši šobrīd ir brīdis, kad par to lemjam- kā darīsim, kā būsim? Vai mēs izmantosim iespēju veidot zināšanu ekonomiku vai turpināsim pa vecam? Kodīsim viens otram “astē”, plēsīsimies par sīkumiem vai tomēr sakārtosim lielās lietas un virzīsim valsti uz izaugsmi, kamēr tam ir pieejams atbalsts un resursi?

Latvijas Jauno zinātnieku apvienība
Reģ. nr. 40008097922 | Adrese: Akadēmijas lauk. 1, Rīga, LV-1050 | e-pasts: info@ljza.lv | T. +371 29175735 | Konts: A/S SwedBank LV30HABA0551014759773