Dzīvē daudzas lietas uztveram kā garantētas. Piemēram, paliekot stāvoklī tādā valstī kā Latvija, atliek noteiktu mēnešu skaitu cītīgi lietot dzelzs preparātus un cīnīties ar nelabu dūšu, lai kontā sāktu krist valsts rūpju apliecinājumi: maternitātes pabalsts, bērna piedzimšanas pabalsts, vecāku pabalsts, kas vēlāk pāraug ģimenes pabalstā, bērna kopšanas pabalsts… Shēma skaidra, finansējuma plūsma — nepārtraukta. Interesanti, ka pēc līdzīgas kārtības vēlas dzīvot arī zinātnieki, par kuriem gan nav skaidrs — «dzemdēs» rezultātu vai ne. Zinātnieki meklē risinājumus nozīmīgiem izaicinājumiem, un šī procesa noslēgumā gan «jā», gan «nē» ir vienlīdz iespējami un vērtīgi atbilžu varianti.

Te arī rodas izpratnes un komunikācijas plaisa starp zinātniekiem un uzņēmējiem, jo uzņēmējiem nepieciešami risinājumi «ko un kā», taču zinātnieka vienā mierā pavēstīto «nē, nav iespējams» nevar pārvērst naudas plūsmā. Līdz ar to privātā sektora finansējums ir tikai garnējums zinātnes finansējuma sviestmaizei, kuru pamatā veido publiskais finansējums.

Latvijā valsts budžetu zinātnei sadala divos galvenajos veidos. Ir bāzes finansējums, kas pastāvīgi, bet nepietiekamā apmērā nodrošina nacionālā zinātnes resursa uzturēšanu. Un ir projektu finansējums, izmantojot fundamentālo un lietišķo pētījumu un valsts pētījumu programmas.

Formula, pēc kuras aprēķina piešķiramo bāzes finansējumu, pamatā orientēta uz «zinātnieku ķermeņu uzskaiti» — vairāk naudas saņem institūcijas, kurās strādā vairāk zinātnieku. Šāda pieeja rada skaistāku statistiku, bet arī izveido mākslīgi lielu skaitu «es šeit skaitos darbā» zinātnieku slāni, kas netiek cilvēcīgi atalgots. Bāzes finansējuma trūkums tiek lāpīts ar valsts pētījumu programmu līdzekļiem. Joprojām ir zinātnieki, kuri uzskata, ka šāds projektu tipa finansējums no valsts ir nevis jāizcīna atklātā konkursā, bet gan stabili un nepārtraukti pienākas kā pabalsts. Jā, finansējums zinātnei ir nepietiekams, bet nedrīkstam aizmirst, ka pret nodokļu maksātāju naudu ir jāsniedz pieprasīts un kvalitatīvs darbs.

Arī šoruden atsākās jau regulāri dzirdētās zinātnieku gaudas par nepietiekamo finansējumu, likumā noteikto saistību nepildīšanu un «pārtraukto finansējumu, kas liks meklēt mājas ārvalstīs», piemirstot, ka projektu konkurencē uzvar izcilākie un nozīmīgākie, nevis jāmaksā pabalsti tiem, kam ar bāzes finansējuma mikroskopisko algu nepietiek, bet izturēt konkurenci par Eiropas projektiem nesanāk. Varbūt tādēļ citās valstīs, piemēram, Īrijā, par zinātni atbild Ekonomikas ministrija? Mūsu Izglītības un zinātnes ministrija ir tik aizņemta ar svarīgo izglītības tēmu, ka zinātne ar savu ilgtermiņa iespaidu jau gadiem paliek ēnā. Lietas tiek darītas, tomēr trūkst ilgtermiņa vīzijas, uz kuru balstīta ilgtermiņa rīcība zinātniekiem, uzņēmējiem un sabiedrībai dotu pārliecību — jā, nākotne zinātnē būs labāka, saprotamāka un produktīvāka. Pietrūkst uzņēmības kompleksi un kardināli mainīt to, kas acīmredzami nestrādā. Piekrāsot fasādi ir labi, bet mājai nepieciešams kapitālais remonts.

Jāmaina ir trīs lietas. Visas vienlīdz svarīgas un savstarpēji saistītas, tāpēc jebkura ignorēšana garantēti novedīs mūs pie ierastajiem rezultātiem. Savukārt tie vairs neder, jo globalizācija dara savu — esam Eiropas un pasaules tirgū, kurā kvalitāte ir pamatprasība. Ir nepieciešama arī ietekme uz tautsaimniecību. Bet kā to iegūt, ja Latvijā izcilība pat tikai dažās zinātņu nozarēs mēdz būt neaizsniedzams sapnis?

Pirmkārt, finansējuma sadales mehānismi jāorientē uz valsts un sabiedrības vajadzībām. Bāzes finansējumam jānodrošina kvalitatīvas un ilgtspējīgas zinātniskās vides pastāvēšana, valsts pētījumu programmām jārisina sabiedrībai aktuālās problēmas, bet fundamentālo un lietišķo grantu programmai jāveicina zinātniskā ekselence un zināšanu pārnese uz tautsaimniecību.

Otrkārt, krietni jāpalielina zinātnes nacionālais publiskais finansējums, lai izcilību un pienesumu tautsaimniecībai arī varētu atļauties, neizslēdzot iespēju piesaistīt Junkera fonda finansējumu. Tikai pietiekami mēslotā augsnē var izaugt izcili augi. Sākotnēji nepieciešams sasniegt likumā noteikto 1% no IKP, kas šogad būtu ap 270 miljoni eiro (reālais budžets šogad ir nepilni 40 miljoni). Turklāt finansējuma sadalei jābalstās uz rezultātu, nevis vienkāršu eksistēšanu. Piemēram, iekļaujot noteikumu, ka visos valsts līdzekļu konkursos jāizmanto tikai un vienīgi Eiropas programmas Apvārsnis 2020 vērtēšanas metodes un kritēriji.

Treškārt, jāievieš valsts līmeņa zinātnes pārvaldības sistēma, kas ļautu vadīt mūsu rīcībā esošos  resursus, arī cilvēkresursus. Tas pavērtu iespējas zinātnes pakalpojumu eksportam, pat nerunājot par zinātnisko institūciju efektivitātes paaugstināšanu. Mēs iegūstam to, ko varam izmērīt.

Salīdzinot divus iespējamos attīstības scenārijus — turpinām kā līdz šim vai reformējam sistēmu —, izvēle šķiet skaidra. Mazāk skaidrs ir, vai saņemsimies izmaiņām?

Ieva Krūmiņa, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības priekšsēdētāja

Viedoklis publicēts “ir” #43 (392) numurā

Latvijas Jauno zinātnieku apvienība
Reģ. nr. 40008097922 | Adrese: Akadēmijas lauk. 1, Rīga, LV-1050 | e-pasts: info@ljza.lv | T. +371 29175735 | Konts: A/S SwedBank LV30HABA0551014759773