Intersectoral Mobility Survey

Pirmdiena, 16. Oktobris, 2017

The Centre for Strategy & Evaluation Services (CSES), EPRD, PPMI, and Innova+ are undertaking a study for the European Commission’s DG Research and Innovation on Fostering Industrial Talents through the Intersectoral Mobility of Researchers. The objective is to conduct a feasibility study into whether there is a place for additional EU-level initiatives to increase the level of intersectoral mobility in Europe. The form, scope, and breadth of any proposed initiatives are to be developed and evaluated during the study, and may serve as a best-practice model for academia and industry partners. The specific objectives are to:

  • Ascertain the level of intersectoral mobility (ISM) of researchers in EU-28 Member States, EFTA/EEA, and candidate countries and between the EU and third countries;
  • Identify examples of national and international intersectoral mobility schemes with a view to identifying a small number of best practice case studies and assessing the effects of ISM schemes;
  • Develop a better understanding of the barriers and drivers of the uptake of support for the intersectoral mobility of researchers, including training, guidance, and funding;
  • Assess whether there is a need for further EU-level intervention in the area of the intersectoral mobility of researchers and develop recommendations as to what form this may take.

As part of the study, CSES is carrying out a survey targeted at individual researchers having participated in an intersectoral mobility experience. Please use the following link: https://www.surveymonkey.co.uk/r/5FB7T6L. Please note that the deadline to fill in the survey is 20 October 2017.

Nacionālais atvērtās piekļuves dienests starptautiskās atvērtās piekļuves nedēļas ietvaros Latvijas Universitātes (LU) Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā 27.oktobrī, plkst. 12.00 organizēs praktisku semināru “Atvērtie pētniecības dati un datu pārvaldība” (Open Research Data and Data Management). Pasākumu no plkst. 12.00 varēs vērot arī tiešraidē.

Seminārā ar prezentācijām un praktiskiem ieteikumiem par pētniecisko datu pārvaldību piedalīsies Nīderlandes organizācijas “Datu arhivēšanas un tīmekļa pakalpojumi” (Data Archiving and Networked Services – DANS) ekspertes Dr. Marjana Grūtvelde (Marjan Grootveld) un Ellija Dijka (Elly Dijk), kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Publisko pakalpojumu departamenta projektu vadības nodaļas sistēmanalītiķis Toms Ceļmillers.

Eksperti iepazīstinās ar aktuālām zinātnes attīstības tendencēm pasaulē, pētniecības datu pieejamību un nozīmību zinātnes attīstībā. Tāpat klātesošajiem būs iespēja noskaidrot, kas ir pētniecības datu pārvaldība, tās saistību ar pētniecības procesa ciklu un iespēju dalīties ar pētnieciskiem datiem. Vienlaikus ikviens interesents varēs iepazīties ar labākiem pētniecības datu pārvaldes piemēriem. Atsevišķus procesus datu pārvaldībā būs iespēja pamēģināt praktiski, tāpēc aicinām ņemt līdzi savu portatīvo datoru. Klātesošie varēs arī iegūt informāciju par Latvijas Atvērto datu portālu, kurā datu publicētāji ir valsts iestādes vai organizācijas.

Aicinām reģistrēties šeit.

Vieta: Latvijas Universitātes (LU) Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā Rīgā, Jelgavas ielā 1, 107.telpā. Darba valoda: angļu. Praktisku iemaņu apgūšanai lūgums ņemt līdzi savu portatīvo datoru.

Vairāk par pasākumu skatīt šeit.

Uz tikšanos seminārā!

Informāciju sagatavoja – Gita Rozenberga
Nacionālais atvērtās piekļuves dienests
OpenAIRE2020
E-pasts: napd@lu.lv
Tālr: +371 67551286
Tīmekļa vietne: http://www.napd.lu.lv/

Žurku cīņas zinātnē

Piektdiena, 13. Oktobris, 2017

Šodienas, 2017.gada 13.oktobra “Dienas Biznesā” lasāms LJZA valdes priekšsēdētājas Ievas Krūmiņas viedoklis, ar kura paplašinātu versiju varat iepazīties šeit:

Daudzās nozarēs vēl joprojām zinātniskajos eksperimentos izmanto žurkas. Šie dzīvnieki daudzējādā ziņā ir līdzīgi cilvēkiem, bet pārtikas trūkuma apstākļos tiem piemīt nelāgā īpašība ēst citam citu. Diemžēl šis pats process, pārnestā nozīmē gan, šobrīd notiek Latvijas zinātniskajā sabiedrībā. Niecīgā valsts finansējuma apstākļos zinātnieki plēšās par kumosu, raksta viedokļus, viedokļus par viedokļiem, asi diskutē, apvaino cits citu un pavada laiku atklātās un slepenās plānu kalšanas diskusijās.

Piemēram, Ivars Kalviņa kungs publikācijā jaunākajā Zinātnes vēstneša numurā norāda, ka jauno zinātnieku optimisms saistībā ar reformām sistēmā ir balstīts uz cerību, ka jauno zinātnieku karjeras izaugsmi nodrošinās pašreizējā IZM politika, kas ir vērsta uz vidējās un vecākās paaudzes zinātnieku diskrimināciju. Maija Kūle norāda, ka eksperta tiesību kritēriju latiņas celšana, ņemot vērā citējamību un Hirša indeksu nozīmē “visdrausmīgāko ideologu – Hitlera, Ļeņina, Mao, uzvaru” un “tātad (izmaiņas ierosinājušais) Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes loceklis Guntars Kitenbergs ir par šīm ideoloģijām”.

Šī jezga, kuras pamatā ir jautājums par 5 miljonu izlietojumu (pagarinot četrus gadus ilgušās, gandrīz pabeigtās Valsts pētījumu programmas) skaidri parāda, cik zinātnātniskās darbības vide Latvijā ir nestabila un ievainojama. Papildus tam, lielākā daļa zinātnieku nestrādā zinātnē kā pilna laika darbinieki (5900 cilvēkiem tas ir nepilna laika darbs, 1493 cilvēkiem pilna laika, kopā sastādot 3152 pilna laika slodzes ekvivalenti valsts sektorā). Tātad darbs zinātnē daudziem ir iespējams tikai hobija līmenī. Vai šādos apstākļos varam prasīt tādas pievienotās vērtības radīšanu, kas cels Latvijas tautsaimniecību cerētajā apjomā?

Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvju satraukums par “finansējuma pārrāvumu”, jo visas 14 Valsts pētījumu programmas tūlīt jau būs pabeigtas un Fundamentāli lietišķo pētījumu konkursa uzvarētāji vēl nebūs saņēmuši finansējumu (vēl nav apstiprināti konkursa norises kritēriji, tādēļ tā izsludināšana kavēsies), pēc būtības ir sistēmisks absurds, jo nevienam konkursam nebūtu jākompensē pietiekama apjoma bāzes finansējuma iztrūkums. Vai valsts finansējumu dalošie konkursi ir garantēti sociālie pabalsti dzīvības vilkšanai? Kā 20.septembra Latvijas Radio 1 raidījumā “Pēcpusdiena” pauda Ojārs Spārītis: pārtraucot finansējumu valsts pētījumu programmām (diskusija bija par šo programmu pagarināšanu par gadu, zinātniekiem norādot, ko vēl tie varētu gadu laikā izdarīt), būs “bezgalīgs kritums”, un zinātniekiem bez valsts finansējuma “būs jāmeklē cits darbs, citas mājas, cita dzimtene”. Ja šis finansējums ir “garantēts” noteiktiem zinātniekiem, kādēļ saucam šo par konkursu un kādu gan kvalitāti varam sagaidīt no nodokļu maksātāju ieguldītās naudas?

Latvijas zinātnieku dzīvošana “no projekta uz projektu” un regulārā žēlošanās par “finansējuma pārtraukumu” jau ir kļuvusi teju par nozares normu. Tāpat kā ir maldīgi pieņemt, ka Latvijas vasarai ir jābūt siltai, vēsturiskā pieredze rāda, ka dažāda veida finansējuma sadales konkursu izsludināšana mūsu valstī mēdz kavēties. Šis fakts vienkārši tāds ir un par to nebūtu vērts īpaši satraukties, ja vien sistēmiskā līmenī viss būtu kārtībā un bāzes finansējums spētu nodrošināt prognozējamus apstākļus un pastāvīgu nodarbinātību zinātniekiem, kas ir orientēti uz zinātnisko rezultātu, kā arī rada vērtību tautsaimniecībai. Mēģinājumi ar dažādām sekmēm kombinēt finansējumu no dažādiem avotiem rada nevajadzīgas “žurku cīņas” un novērš no galvenā zinātnieku uzdevuma. No tā, savukārt, cieš valsts un sabiedrība kopumā, jo nesakārtotā vide nav ne zinātnieka vaina ne atbildība. Tie, kuri ir patiešām konkurētspējīgi Eiropas līmenī, darbu atradīs arī citur, vērtību radot citas valsts ekonomikai. Protams, ir daļa zinātniskās vides darboņu, kuru kvalitātes latiņa ir tik zema, ka valsts maksātais “pabalsts” ir vienīgā iespēja darīt to, ko gribās darīt, bet šiem cilvēkiem, manuprāt, būtu lietderīgāk pārprofilēties un darīt ko tādu, ko viņi var darīt labi. Tas, kas mums kā valstij ir tiešām nepieciešams, ir augstas kvalitātes, konkurētspējīga pētniecība, un nav principiāli nozīmīgi, lai ar to nodarbotos tieši Latvijas izcelsmes personas. Tā vietā, lai satrauktos par emigrējušiem zinātniekiem un kaltu plānus par viņu “atgūšanu”, mums ir jārada tāda vide, lai augsti intelektuāla darba veicējiem gribētos te dzīvot un radīt vērtību. Mobilitāte ir zinātnieka dzīvesveida dabiska sastāvdaļa un mūsu kā valsts atbildība ir radīt vilinošus apstākļus augsta zināšanu līmeņa darbinieku imigrācijai. Ar laika apstākļiem mēs nevienu pievilināt nespēsim, tādēļ visas cerības jāliek uz sakārtotu, loģisku sistēmu, drošu, ērtu un labklājīgu sadzīvi, kā arī ilgtspēju un prognozējamību. Daļai zinātnieku jābūt nodarbinātai pastāvīgi, stabilās darba vietās ar pietiekamu atalgojumu, bet daļai, piemēram, doktorantiem un pēcdoktorantiem, jābūt nodarbinātiem uz projekta laiku.

Lai spētu panākt “izrāvienu zinātnē”, ir nepieciešams noteikts zinātnieku skaits, kas liek domāt par zinātnieku ataudzi. Tā sākas jau mūsu skolu sistēmā, kurai būtu jāatbalsta bērnu zinātkāre un kura nedrīkstētu “nogriezt” jaunietim daļu iespējamo karjeras izvēļu, jo iepriekš viņš ir varējis iet vieglāko ceļu un atteikties no kādu priekšmetu apguves. Orientācijai uz to, kas valstij būs nepieciešams, jābūt saskaņotai ar skolu programmām un, iespējams, pat ar pirmsskolas izglītības programmām. Pieņemot, ka jaunietis ir veiksmīgi ticis līdz augstākajai izglītībai un apsver zinātnieka karjeru, pirmie nopietnie šķēršļi rodas doktorantūras līmenī. Mūsu valstī doktorantūra netiek atzīta par darbu, tieši otrādi, tas ir hobijs vēliem vakariem, naktīm un nedēļas nogalēm. Ja arī minētajam jaunietim ir paveicies iegūt budžeta vietu un par studijām nav jāmaksā, tad Boloņas procesa noteiktā “trīs gadi neatkarīga pētījuma veikšanai” vietā viņam nākas apmeklēt virkni teorētisku lekciju, rakstīt referātus un kārtot pārbaudījumus, kā arī no pamatdarba brīvajā laikā (jo ar 114 eiro mēnesī lielu stipendiju diezi vai varēs izdzīvot) izstrādāt ap 200 lapu apjomīgu rakstu darbu. Pragmatiski uz šo skatoties, ir saprotams, ka šo izaicinājumu uzņemas pārsvarā akadēmiskajā sektorā nodarbinātie, kuriem grāds pavērs karjeras izaugsmes iespējas. Pasaules tendences, kad tikai ap 5% doktora grāda ieguvēju paliek akadēmiskajā sektorā, mums ir tāls sapnis un daļēji skaidro, kādēļ mūsu uzņēmumu lielākā daļa ir zināšanu mazietilpīgi.

Ir jāatzīst, ka doktorantūra ir darbs, pie tam pilnas slodzes darbs, kas būtu jāstrādā projektu ietvaros, lai veicinātu sadarbību, zinātniskās pētniecības metodikas apguvi un ievadīšanu zinātnieka profesijā. Doktorantiem nebūtu jāveic administratīvie darbi vai jālasa lekcijas profesora vietā, kā arī pati studiju forma jāveido tāda, lai būtu iespējams iegūt grādu paredzēto trīs gadu laikā. Pie tam, tā kā šī brīža nestabilā situācija rada bažas par nākotni, jo “katrs projekts var būt pēdējais” un nav skaidrs, kā katrā pētnieka karjeras solī (doktoranti, pēcdoktoranti, pieredzējuši pētnieki un vadoši pētnieki, pēc Euraxess) tikt pie finansējuma, nav īsti skaidrs, kur tieši esošie doktorantūras studenti smeļas motivāciju.

Pie esošās sistēmas nav pamata domāt, ka tiks sasniegti valsts attīstības mērķi kopumā, tajā skaitā panākta tautsaimniecības izaugsme un labklājības pieaugums, līdz ar to turpināsies negatīvie demogrāfiskie procesi. Šobrīd darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars turpina samazināties, papildus dabiskajam samazinājumam 2016.gadā emigrēja gandrīz trīs reizes vairāk iedzīvotāju darbspējas vecumā (17,3 tūkst.), nekā imigrēja (6,3 tūkst.). Pie pastāvošās tautsaimniecības struktūras (gandrīz visi uzņēmumi ir mazi vai mikro, nomācošā pārsvarā zināšanu mazietilpīgi) ilgākā termiņā tas draud ar mūsu valsts nespēju uzturēt esošo sociālo sistēmu. Tāpēc ir nepieciešams ne tikai turpināt labi iesāktās reformas, bet izvērst tās kompleksi: ir jāsakārto valsts finansējuma sadales sistēma, ir jāpiesaista papildus finansējums zinātnisko institūciju bāzes finansējumam un jāiedibina efektīva, uz rezultātu orientēta zinātnes pārvaldības sistēma valsts un tai pakļauto institūciju līmenī.

Ir jāsaprot, ka daudzas lietas ir saistītas un bez izmaiņām zinātnes vidē mēs nespēsim īstenot valsts nozīmīgākajā plānošanas dokumentā- Nacionālās attīstības plānā- iezīmētos mērķus. Mērķis “Ilgtspējīga Latvijas ekonomikas izaugsme ar pieaugošu valsts konkurētspēju starptautiskajos tirgos” ir tieši atkarīgs no zinātnieku darba šodien. 2013.gada 28.decembrī Ministru kabinetā tika apstiprinātas “Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam” (rīkojums Nr.685), kas definē valsts zinātnes politikas prioritātes. Mērķu izpildē esam pāri puslaikam, bet rezultāti ir satraucoši. Piemēram: ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā pēc plāna būtu jābūt 1,2% apmērā no IKP, bet tie sastāda 0,62%; privātā sektora investīcijām pētniecībā un attīstībā (% no kopējiem ieguldījumiem) būtu jābūt 46%, bet tie ir 20%; inovatīvo uzņēmumu īpatsvars nav 46%, bet ir piedzīvojis 5% kritumu no 2012.gada un sastāda 25,5%; zinātnisko darbinieku skaits pētniecībā un attīstībā nav 6300, bet ir 5570, kas rada šaubas par iespējām nodarbināt 7000 cilvēkus 2020.gadā.

Ziemeļvalstu ministru padomes organizētajā un 2014. gadā noslēgtajā Starptautiskajā zinātnes izvērtējumā kā galvenais problēmu iemesls tika norādīts nepietiekamais zinātnes finansējums un zinātnisko institūciju sadrumstalotība. “Uz papīra” finansējuma jautājums izskatās savādāk, jo Zinātniskās darbības likumā ir noteikts, ka zinātnes finansējumam no valsts budžeta ik gadu, sākot no 2006.gada, jāpieaug par 0,15% no IKP, līdz tas sasniedz 1% no IKP. Šis likums sistemātiski netiek pildīts. Lielākais pieaugums ir 0,03 procentpunkti (2007.gadā un 2014.gadā (kad palaida aktuālās Valsts pētījumu programmas)), tātad piecas reizes mazāks. Finansējuma procenti no IKP ir svārstījušies no 0,15% (2013.gads) līdz 0,28% (2007.un 2008.gads), 2016.gadā sastādot 0,21%. Faktiski esošajā situācijā zinātniekiem būtu tiesības vērsties Satversmes tiesā, prasot novērst konfliktu starp Zinātniskās darbības likumu un ikgadējo likumu par valsts budžetu (tāpat kā to darīja strādājošie pensionāri).

Kā pozitīva iezīme jāmin fakts, ka šobrīd zinātnes sistēmā ir pieejams apjomīgs Eiropas Savienības finansējums- gan fondu projektos, gan Apvārsnis 2020 programmās iegūstamais. 2020.gads ir atskaites posms, kad vai nu būsim pakāpušies kvalitatīvi augstākā līmenī vai varēsim lēni un sērīgi atzīt, ka esam palaiduši garām savu iespēju. Un tieši šobrīd ir brīdis, kad par to lemjam- kā darīsim, kā būsim? Vai mēs izmantosim iespēju veidot zināšanu ekonomiku vai turpināsim pa vecam? Kodīsim viens otram “astē”, plēsīsimies par sīkumiem vai tomēr sakārtosim lielās lietas un virzīsim valsti uz izaugsmi, kamēr tam ir pieejams atbalsts un resursi?

Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrs sadarbībā ar Ārlietu ministriju šobrīd cenšas apzināt un aptaujāt ārvalstīs dzīvojošos Latvijas un latviešu izcelsmes zinātniekus. Pētījumā plānots noskaidrot diasporas zinātnieku viedokli par iespējamu sadarbību ar zinātniekiem Latvijā un interesi aktīvāk iesaistīties un sniegt savu ieguldījumu Latvijas zinātnē. Tāpat tiks pētīta pašreizējā situācija zinātnieku tīklošanās jomā Latvijā un apzinātas arī sadarbības formas un veidi, kuras pēc pašu zinātnieku domām būtu efektīvākās, lai veicinātu zināšanu pārnesi un zinātnieku reemigrāciju.

3. oktobra Latvijas Radio 1 raidījumā Zināmais nezināmajā par pētījumu stāsta LU Diasporas un migrācijas pētījumu centra direktore Inta Mieriņa. Diskusijā piedalās arī Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes loceklis un Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Fizikas nodaļas vadītājs Guntars Kitenbergs.

Aicinām Latvijas zinātniekus tieši uzrunāt savus kolēģus un draugus, kas atbilst ārvalstīs dzīvojošu Latvijas un latviešu izcelsmes zinātnieku statusam, lai līdz 15. oktobrim aizpildītu anketu Diasporas un migrācijas pētījumu centra mājaslapā. Līdz gada beigām varēs iepazīsies ar pētījuma rezultātiem.

Trešdien, 20. septembrī, Latvijas informatīvajā telpā, Latvijas Radio 1 raidījumā “Pēcpusdiena”, parādījās ziņa par iespējamu “zinātnes finansējuma pārtraukumu”1. Aprakstot situāciju, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis raidījumā “Pēcpusdiena” izmantoja pat vārdus “bezgalīgs kritums”, piebilstot, ka zinātniekiem bez valsts finansējuma “būs jāmeklē cits darbs, citas mājas, cita dzimtene”. Izklausās patiesi dramatiski! Tāpēc šajā komentārā piedāvājam Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) skatījumu uz situāciju un skaidrojumu, kāpēc “bezgalīga krituma” vietā redzam soli pretim gaišākai nākotnei.

Sākumā jāpiemin, ka uz nepietiekošu valsts finansējumu zinātnei tiek norādīts regulāri. To atzinuši arī ārzemju eksperti 2014. gadā veiktajā starptautiskajā zinātnes izvērtējumā2. Arī LJZA piekrīt, ka šī ir svarīga un bīstama problēma, kas ir jārisina nekavējoties! Vienlaikus uzskatām, ka nepieciešams pēc iespējas efektīvāk izmantot esošos līdzekļus. Lai sasniegtu šo mērķi, cieši sadarbojamies ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) un, redzot abu organizāciju tuvās vīzijas par zinātnes vidē nepieciešamajām izmaiņām, nākotne izskatās daudzsološa.

Aktuāls jautājums Latvijas zinātnē ir par Valsts pētījumu programmām (VPP) un to nākotne. Vērts piebilst, ka VPP ir valsts pasūtīts zinātnisks pētījums noteiktā ekonomikas, izglītības, kultūras vai citā valstij prioritārā nozarē ar mērķi veicināt šīs nozares attīstību3. Pašreizējais VPP izpildījums ir “piedāvājuma” vadīts, t.i. zinātnieki iesaka konkursam tēmas, kas parasti sakrīt ar viņu darbības tēmām, atbilstoši uzvar un saņem finansējumu to pētīšanai. Pretstatā šai situācijai, valstij būtu jānosaka, kādi ir prioritārie jautājumi, un zinātniekiem būtu jāpielāgojas vai arī jāatturas no dalības konkursā atkarībā no tēmas pievilcības un piemērotības. Šāda veida pasūtījumus vislabāk īstenot caur nozaru ministrijām, kurām ir praktiski, ar zinātniskām metodēm risināmi jautājumi. Projektu apmērs varētu būt dažāds – gan īsi un mazi, gan ilgtermiņa un lieli. Tas, mūsuprāt, labāk atbilstu valsts pasūtījuma būtībai un Valsts pētījumu programmu nosaukumam. Tādējādi atdevi no zinātnieku darba saņemtu attiecīgās ministrijas, nozare un sabiedrība kopumā.

Šobrīd tiek īstenotas 14 VPP, kopumā par ~25 miljoniem eiro ar sākotnēji plānoto norisi 4 gadu garumā (2014.-2017.). Katru programmu veido daudzi apakšprojekti, kopumā iesaistot lielu skaitu zinātnieku. Šajā periodā programmām definētie darba uzdevumi4 ir ļoti plaši un apjomīgi. Programmu uzsākšana 2014. gadā aizkavējās, tāpēc jau šī gada 10. maijā notikušajā Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskās padomes (LPISP) sēdē esošo VPP realizācijas termiņu lēma pagarināt līdz 2018. gada beigām5. Tās pašas sēdes prezentācijā6 redzamajos datos VPP finansēšanai 2018. gadā bija iezīmēti 5.7 miljoni eiro, lai arī projektu pabeigšanai plānotajā apmērā nepieciešami tikai 0.44 miljoni eiro. Tomēr par finansējuma apjomiem lēmumi netika pieņemti. Bet no kurienes tad pēkšņais “zinātnes finansējuma pārtraukums”?

Šonedēļ jautājums par VPP atkal aktualizējās, jo 20. septembrī notika Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēde7 ar atbilstošu punktu darba kārtībā. Izglītības un zinātnes ministrija sēdē prezentēja8 svaigāko piedāvājumu pētniecības un attīstības programmu līdzekļu sadalē un tieši tas radīja ažiotāžu. Īsumā, IZM piedāvā lielāko daļu līdzekļu (9.5 miljonus eiro) novirzīt drīzumā gaidāmajam uz zinātnisko izcilību vērsto Fundamentālo un lietišķo pētījumu (FLP) projektu konkursam, kuram atbilstošais Ministru kabineta (MK) noteikumu projekts jau ir izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē9. Savukārt esošās VPP ministrija piedāvā finansēt to pabeigšanai nepieciešamo 0.44 miljonu eiro apmērā, vienlaikus veidojot jaunas VPP un to jauno īstenošanas kārtību. Būtiskākā atšķirība jaunajās VPP būtu tā, ka visas ministrijas formulētu pētniecības uzdevumus savas pārraudzības jomās, vadoties no nozares prioritātēm un problēmjautājumu aktualitātes, un piešķirtu nepieciešamos līdzekļus. Atbilstoši šiem principiem, IZM par 2.1 miljonu eiro gadā finansēs programmas Letonikā un Latviešu valodā, bet Ekonomikas ministrija par 2.0 miljoniem finansēs programmu Enerģētikā. Diemžēl citas ministrijas šai iniciatīvai vēl nav atsaukušās. Plašāk par šo var lasīt IZM 20. septembra ziņā10. Latvijas Jauno zinātnieku apvienība atbalsta šo jauno Valsts pētījumu programmu finansēšanas modeli.

Daļa sēdē klātesošo zinātnieku bija neapmierināti ar IZM plānu maiņu, jo pēc LPISP sēdes maijā bija sapratuši, ka VPP programmas 2018. gadā tiks pagarinātas bez konkursa, piešķirot papildu līdzekļus (nevis 0.44 milj. eiro pabeigšanai, bet kopā 5.7 milj.eiro) un pieprasīja īstenot šo scenāriju. Tā argumentācijai minēja draudīgo “zinātnes finansējuma pārtraukumu”, kas radīsies situācijā, ja FLP projektu konkursa realizācija ievilksies. Kolēģu bažas rada fakts, ka FLP projekta konkursa īstenošanai šobrīd ir vairāki birokrātiski izaicinājumi, ieskaitot MK noteikumu pieņemšanu, prioritāro virzienu noteikšanu, nolikuma izstrādi, u.c. Tomēr IZM un LZP priekšsēdētājs Jānis Kloviņš uzskata, ka, aktīvi strādājot, šo konkursu varētu paspēt izsludināt vēl šajā gadā, bet projektus sākt finansēt jau nākamā gada pirmajā pusē.

Savu skatījumu par VPP un finansējuma iespējām sēdē prezentēja11 arī J. Kloviņš. Viņš akcentēja esošā VPP problēmas ar neadekvāti lielo pētniecības uzdevumu apjomu un finansējuma sadrumstalotību, kā arī iezīmēja nākotni, kurā FLP konkurss notiek katru gadu. Tas būs iespējams tikai IZM piedāvātajā scenārijā – palielināt finansējumu FLP uz VPP rēķina.

Fundamentālie un lietišķie pētījumi ir vienīgais uz zinātnisko izcilību vērstais Valsts finansējums. Tieši šeit parādās iespēja spert platu soli pretim gaišākai nākotnei. Plānotā konkursa procedūra ietvers neatkarīgu starptautisku ekspertīzi un uzsvaru uz zinātniskās izcilības novērtējumu, bet ikgadēji projektu konkursi būs risinājums vairākām būtiskām un ilgstošām Latvijas zinātnē. Par šo vairāk var lasīt LJZA viedoklī par topošajiem FLP MK noteikumiem12, bet šeit minēsim galveno. Pirmkārt, tas risinās stabilitātes un paredzamības trūkumu, kas līdz šim zinātniekiem deva tikai vienu iespēju četros gados. Ja konkursā gadījās kritiskāks eksperts vai projekts nebija formulēts pietiekoši veiksmīgi, līdz nākamajam konkursam iespēja palikt zinātnē Latvijā bija neliela, pārsvarā atkarīga no institūcijas un kolēģu dāsnuma, nevis savām spējām. Otrkārt, tas beidzot dod iespēju doktorantūru padarīt, kā pasaulē pieņemts, par pilnas slodzes darbu, kura rezultāts ir pabeigta disertācija, turklāt, projektiem sākoties ik gadu, arī doktorantu vakances būs ik gadu. Treškārt, FLP būs labs treniņš zinātniekiem Eiropas Savienības (ES) Apvārsnis 2020 (H2020) programmu konkursiem, kuros Latvijai ir labas iespējas un nepieciešamība uzlabot savu konkurētspēju.

Šobrīd Latvijas zinātnē ir pieejams Bāzes13 un Snieguma14 finansējums, ES struktūrfondu finansējums Praktiskās ievirzes pētījumiem15 un Pēcdoktorantūras pētniecības atbalstam16, dažādiem Latvijas un ārvalstu pasūtījuma pētījumiem, institūciju iekšējiem finansējumiem, kā arī daudzām finansējuma iespējām H2020 ietvaros. Kopumā 2016. gadā, kurā bija beigušies iepriekšējie ES struktūrfondi, bet nebija sākušies jaunie, finansējums zinātniski pētnieciskajam darbam nokritās līdz 110 miljoniem eiro17. Tāpēc neredzam iemeslus, kāpēc jautājums par aptuveni 5 miljonu eiro piešķiršanu jau pabeigtu VPP projektu mākslīgam turpinājumam rada “bezgalīgu kritumu”. Tā vietā aicinām spert “soli pretim gaišākai nākotnei”, aktīvi strādājot un darot visu iespējamo, lai jaunais FLP konkurss kvalitatīvā veidā tiktu izsludināts jau šogad! Kā arī mudinām zinātniekus aktīvi komunicēt ar citām ministrijām par risināmajām problēmām un finansējumu nākotnes VPP! Uzskatām, ka tieši regulāru konkursu trūkums ir bīstamāka “zinātnes finansējuma pārtraukuma forma” un bīstamāks drauds jauno zinātnieku izaugsmes iespējām Latvijā. Ja arī FLP projektu uzsākšana kavējas, saprātīgāks aizkavētā finansējuma izlietojums būtu Bāzes finansējuma palielinājuma formā. Tas ļautu institūcijām iekšēji atbalstīt tos, kam patiesi iestājies “bezgalīgs kritums”.

Latvijas Jauno zinātnieku apvienība
Rīgā, 2017. gada 24. septembrī

1Lsm.lv – “Zinātniekus satrauc naudas zaudēšana uzsāktajiem valsts pētījumiem” 20.09.2017. http://www.lsm.lv/raksts/dzive–stils/tehnologijas-un-zinatne/zinatniekus-satrauc-naudas-zaudesana-uzsaktajiem-valsts-petijumiem.a250828/
2IZM – Informatīvais ziņojums „Par zinātnes starptautisko izvērtējumu” http://www.izm.gov.lv/images/zinatne/ZISI/IZMzino_160114_Zizvertejums.pdf
3IZM – Valsts pētījumu programmas – http://www.izm.gov.lv/lv/zinatne/valsts-petijumu-programmas
7Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdes darba kārtība un materiāli http://titania.saeima.lv/livs/saeimasnotikumi.nsf/0/8FEAD9C68E4DBB69C2258199002EBF28
8IZM prezentācija Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā 20.09.2017. IZMprez_200917_Saeima_v67.ppt
9FLP programmas MK noteikumu projekts http://tap.mk.gov.lv/lv/mk/tap/?pid=40435941
11LZP priekšsēdētāja prezentācija Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā 20.09.2017 http://ilgtspejigaattistiba.saeima.lv/attachments/article/764/LZP%20-%20Klovins.pptx
12LJZA viedoklis par fundamentālo un lietišķo pētījumu finansēšanu http://ljza.lv/ljza-viedoklis-par-fundamentalo-un-lietisko-petijumu-finansesanu/
15ERAF 1.1.1.1. Praktiskās ievirzes pētījumi – http://www.cfla.gov.lv/lv/es-fondi-2014-2020/izsludinatas-atlases/1-1-1-1-k-1
16ERAF 1.1.1.2. Pēcdoktorantūras pētniecības atbalsts – http://viaa.gov.lv/lat/pecdoktoranturas_atbalsts/jaunumi/

The International Association for Official Statistics (IAOS) and the OECD have established the “Young Scholars for Better Statistics Award” for the best paper from a student using official statistics. This award will recognise academic work from students and their academic advisors, and seeks to encourage students to take an active interest in official statistics. The winning papers must contribute to better understanding of official statistics, as well as their usefulness and challenges, proposing potential options to improve their production in a particular subject or field of analysis.

In addition to monetary prizes, the first place winner and their academic advisor will receive travel funds to present the winning paper at the 16th IAOS Conference being jointly organized with the OECD in Paris from 19-21 September 2018. For more information, see here.

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) plāno mainīt fundamentālo un lietišķo pētījumu (FLP) finansēšanas kārtību un tāpec ir izstrādājusi Ministru Kabineta noteikumu projektu, kas jau izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē (VSS-924). Tā kā Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) mērķis ir Latvijas zinātnes vides uzlabošana, tad sniedzām IZM savu viedokli. Pilnu versiju atradīsi šeit.

IZM ir centīgi pastrādājusi, sagatavotie noteikumi ir kvalitatīvi un ar labām idejām. Lielos vilcienos mēs piekrītam IZM redzējumam par to kā organizēt FLP un pēc kādiem kritērijiem vērtēt projektu iesniegumus. Taču viss slēpjas detaļās, tādēļ mēs pievērsāmies tieši tām.

Kā vissāpīgākās problēmas, kuras risināmas ar šiem noteikumiem, mēs redzam stabilitātes trūkumu zinātnes grantos un doktorantu finansēšanu. Pirmā sāpe risināma, rīkojot uzsaukumus katru gadu un projektu ilgumu paredzot ne īsāku par trīs gadiem. Tā finansējumu nesaņēmušie pētnieki jau pēc gada mēģinās atkal, bet konkursa veiksminieki trīs gadus veltīs zinātnei. Doktorantiem ir jābūt galvenajiem pētījumu veicējiem, kā tas pasaulē pieņemts. Tādā gadījumā doktorantūrai jābūt pilna laika darbam un FLP doktorantiem jāparedz tikai 1.0 slodzes. Lai pretī saņemtu arī kādu rezultātu, ieteicām, ka katram FLP iesaistītajam doktorantam projekta laikā ir jāiesniedz pabeigta disertācija promocijas padomē. Tas ir ambiciozs mērķis, taču izpildāms, ja doktorantiem neuzgrūž administratīvos darbus vai profesoru lekciju kursu vadīšanu. Un tieši šīs lietas mēs vēlamies novērst.

Lai arī Latvijas Zinātnes padomes (LZP) eksperta statuss doktorantiem un jaunajiem zinātniekiem ne vienmēr ir pazīstams, tas viņus ietekmē diezgan tieši. LZP eksperta statuss ir vajadzīgs gan disertācijas vadītājam, gan daļai promocijas padomes, kas piešķir doktora grādu. Tāpat eksperti var tikt piesaistīti pētniecības projektu izvērtēšanā. Līdz šim kritēriji, lai kļūtu par ekspertu bija salīdzinoši zemi – pietika pēdējo trīs gadu laikā publicēt divas zinātniskas publikācijas, kas atrodamas starptautiskās datubāzēs, un doktora grāds. Šādi kritēriji ļauj daļai jauno doktoru uzreiz pēc grāda iegūšanas kļūt par LZP ekspertiem.

Saprotot, ka šādas prasības ir zemas, LZP 2017. gada sākumā darba grupā diskutēja par kritēriju paaugstināšanu. Tika panākts kopsaucējs, ka pēdējo trīs gadu laikā būtu jāspēj publicēt trīs rakstus žurnālos, kas atrodami starptautiskās datu bāzēs, turklāt dabas zinātnēs tos papildināja kritērijs par Hirša indeksu (h-indekss). Vasaras beigās šī diskusija atsākās, rosinot pārdomāt monogrāfiju piemērojamību kritērijiem.

Šī iemesla dēļ arī LJZA ir formulējuši savu viedokli, aicinot LZP eksperta tiesību piešķiršanas kritērijus veidot no publicēto rakstu skaita starptautiskās datu bāzēs un h-indeksa. Turklāt, aicinām šos kritērijus pakāpeniski paaugstināt, ceļot Latvijas zinātnes vides kvalitāti.

LJZA viedokļa vēstule *

Foto: (c) Quinn Dombrowski

* Precizēta LZP eksperta statusa saistība ar promocijas darba vadītāju.

Latvijas Jauno zinātnieku apvienība
Reģ. nr. 40008097922 | Adrese: Akadēmijas lauk. 1, Rīga, LV-1050 | e-pasts: info@ljza.lv | T. +371 29175735 | Konts: A/S SwedBank LV30HABA0551014759773