Uzsākot 2018. gadu, Latvijas Jauno zinātnieku apvienība sadarbībā ar Grupu doktorantiem organizē Jauno zinātnieku sanākšanu, kura notiks 8. janvārī, pl. 18.00 Latvijas Universitātes Akadēmiskajā centrā Torņakalnā 557. telpā.

Tikšanās notiek, lai dotu iespēju doktorantiem un jaunajiem zinātniekiem no visdažādākajiem zinātņu virzieniem sanākt kopā, iepazīties un pārrunāt aktuālo zinātnē, studiju procesā un pētniecībā, tādējādi rosinot kopīgu sadarbību.

Šoreiz sanākšanas laikā par savu pieredzi un iespaidiem studiju procesā pastāstīs Jānis Lazovskis, kurš studē doktorantūrā ASV.

Viņš par sevi saka: “Esmu teorētiskās matemātikas doktorants Ilinoisas Universitātē Čikāgā, jau trīsarpus gadus no piecu gadu programmas pabeidzis. Dalīšos ar saviem piedzīvojumiem Ziemeļamerikas augstākās izglītības sistēmā, kā tur tiku, un kā no turienes ārā tikt. Pastāstīšu par savu pieredzi ar ikdienas dzīvi, akadēmiskām attiecībām, prasībām, atalgojumu, garantijām, birokrātiju, administrāciju un grāda vērtību.” 

Šoreiz pasākums notiks LU Akadēmiskajā centrā Torņakalnā 557. telpā.
Par picām parūpēsies LJZA.
Ieeja bez maksas, laipni aicināti visi interesenti.
Pieteikšanās pasākumam rakstot uz e-pastu info@ljza.lv vai arī atzīmējoties pie pasākuma FB.

Vairāk par Latvijas Jauno zinātnieku apvienību var uzzināt mājas lapā: http://ljza.lv/
Doktorantu grupai FB var pievienoties šeit: https://www.facebook.com/groups/229834274189859/

Kontaktiem: laura.buzinska@gmail.com, + 371 28621469, Laura Bužinska

Lai iedvesmotu jauniešus studijām un, iespējams, zinātnieka karjerai, Valsts izglītības attīstības aģentūra sadarbībā ar Latvijas Jauno zinātnieku apvienību 2017. gada 6. decembrī organizēs diskusiju forumu “Ko nozīmē būt zinātniekam?” potenciālajiem zinātniekiem – vidusskolēniem un studentiem.

Pasākumu apmeklēt aicināti vidusskolēni un interesenti no visas Latvijas. Atklājot zinātnieka karjeras ikdienu un izaicinājumus, par savu darbu un sasniegumiem foruma 1. daļā jauniešiem stāstīs Latvijas izcilākie zinātnieki un jaunie pētnieki:

  • Vjačeslavs Kaščejevs, Latvijas Universitāte;
  • Ivars Kalviņš, Latvijas Organiskās sintēzes institūts;
  • Maija Dambrova, Latvijas Organiskās sintēzes institūts;
  • Kaspars Kalniņš, Rīgas Tehniskā universitāte;
  • Andris Šutka, Rīgas Tehniskā universitāte;
  • Inese Čakstiņa, Rīgas Stradiņa universitāte.

Foruma 2. daļā paredzēts darbs tematiskajās grupās, kurās jaunie pētnieki stāstīs jauniešiem par saviem pētījumiem un sasniegumiem, kā arī veiks demonstrējumus. Darba grupās jaunieši varēs iesaistīties diskusijās par informācijas tehnoloģiju, digitālās folkloras un netradicionālās mitoloģijas, nākotnes medicīnas (vēža izpētes un ārstēšanas), netradicionālās pārtikas un inovatīvu materiālu iespējām zinātnisko pētījumu un inovāciju jomā.

Foruma noslēgumā jauniešiem būs iespēja doties ekskursijā uz kādu no zinātniskajām institūcijām – Latvijas Nacionālo bibliotēku, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūtu, Latvijas Universitātes Dabaszinātņu akadēmisko centru, Rīgas Tehniskās universitātes laboratorijām, Rīgas Stradiņa universitātes anatomikumu, Latvijas Organiskās sintēzes institūtu

Forums notiks Latvijas Nacionālās bibliotēkas telpās Rīgā, Mūkusalas ielā 3.

Interesentus dalībai topošo zinātnieku forumā lūdzam līdz 20. novembrim aizpildīt reģistrācijas anketu.

Detalizēta informācija par foruma norisi interesentiem tiks nosūtīta uz reģistrācijas anketā norādīto e-pasta adresi.

Jautājumu gadījumā lūdzam sazināties ar Daci Rozenšteinu, rakstot uz e-pasta adresi dace.rozensteina@viaa.gov.lv.

Pasākums notiek ES fondu projekta “Atbalsts pēcdoktorantūras pētniecības īstenošanai” ietvaros.

Dzīvē daudzas lietas uztveram kā garantētas. Piemēram, paliekot stāvoklī tādā valstī kā Latvija, atliek noteiktu mēnešu skaitu cītīgi lietot dzelzs preparātus un cīnīties ar nelabu dūšu, lai kontā sāktu krist valsts rūpju apliecinājumi: maternitātes pabalsts, bērna piedzimšanas pabalsts, vecāku pabalsts, kas vēlāk pāraug ģimenes pabalstā, bērna kopšanas pabalsts… Shēma skaidra, finansējuma plūsma — nepārtraukta. Interesanti, ka pēc līdzīgas kārtības vēlas dzīvot arī zinātnieki, par kuriem gan nav skaidrs — «dzemdēs» rezultātu vai ne. Zinātnieki meklē risinājumus nozīmīgiem izaicinājumiem, un šī procesa noslēgumā gan «jā», gan «nē» ir vienlīdz iespējami un vērtīgi atbilžu varianti.

Te arī rodas izpratnes un komunikācijas plaisa starp zinātniekiem un uzņēmējiem, jo uzņēmējiem nepieciešami risinājumi «ko un kā», taču zinātnieka vienā mierā pavēstīto «nē, nav iespējams» nevar pārvērst naudas plūsmā. Līdz ar to privātā sektora finansējums ir tikai garnējums zinātnes finansējuma sviestmaizei, kuru pamatā veido publiskais finansējums.

Latvijā valsts budžetu zinātnei sadala divos galvenajos veidos. Ir bāzes finansējums, kas pastāvīgi, bet nepietiekamā apmērā nodrošina nacionālā zinātnes resursa uzturēšanu. Un ir projektu finansējums, izmantojot fundamentālo un lietišķo pētījumu un valsts pētījumu programmas.

Formula, pēc kuras aprēķina piešķiramo bāzes finansējumu, pamatā orientēta uz «zinātnieku ķermeņu uzskaiti» — vairāk naudas saņem institūcijas, kurās strādā vairāk zinātnieku. Šāda pieeja rada skaistāku statistiku, bet arī izveido mākslīgi lielu skaitu «es šeit skaitos darbā» zinātnieku slāni, kas netiek cilvēcīgi atalgots. Bāzes finansējuma trūkums tiek lāpīts ar valsts pētījumu programmu līdzekļiem. Joprojām ir zinātnieki, kuri uzskata, ka šāds projektu tipa finansējums no valsts ir nevis jāizcīna atklātā konkursā, bet gan stabili un nepārtraukti pienākas kā pabalsts. Jā, finansējums zinātnei ir nepietiekams, bet nedrīkstam aizmirst, ka pret nodokļu maksātāju naudu ir jāsniedz pieprasīts un kvalitatīvs darbs.

Arī šoruden atsākās jau regulāri dzirdētās zinātnieku gaudas par nepietiekamo finansējumu, likumā noteikto saistību nepildīšanu un «pārtraukto finansējumu, kas liks meklēt mājas ārvalstīs», piemirstot, ka projektu konkurencē uzvar izcilākie un nozīmīgākie, nevis jāmaksā pabalsti tiem, kam ar bāzes finansējuma mikroskopisko algu nepietiek, bet izturēt konkurenci par Eiropas projektiem nesanāk. Varbūt tādēļ citās valstīs, piemēram, Īrijā, par zinātni atbild Ekonomikas ministrija? Mūsu Izglītības un zinātnes ministrija ir tik aizņemta ar svarīgo izglītības tēmu, ka zinātne ar savu ilgtermiņa iespaidu jau gadiem paliek ēnā. Lietas tiek darītas, tomēr trūkst ilgtermiņa vīzijas, uz kuru balstīta ilgtermiņa rīcība zinātniekiem, uzņēmējiem un sabiedrībai dotu pārliecību — jā, nākotne zinātnē būs labāka, saprotamāka un produktīvāka. Pietrūkst uzņēmības kompleksi un kardināli mainīt to, kas acīmredzami nestrādā. Piekrāsot fasādi ir labi, bet mājai nepieciešams kapitālais remonts.

Jāmaina ir trīs lietas. Visas vienlīdz svarīgas un savstarpēji saistītas, tāpēc jebkura ignorēšana garantēti novedīs mūs pie ierastajiem rezultātiem. Savukārt tie vairs neder, jo globalizācija dara savu — esam Eiropas un pasaules tirgū, kurā kvalitāte ir pamatprasība. Ir nepieciešama arī ietekme uz tautsaimniecību. Bet kā to iegūt, ja Latvijā izcilība pat tikai dažās zinātņu nozarēs mēdz būt neaizsniedzams sapnis?

Pirmkārt, finansējuma sadales mehānismi jāorientē uz valsts un sabiedrības vajadzībām. Bāzes finansējumam jānodrošina kvalitatīvas un ilgtspējīgas zinātniskās vides pastāvēšana, valsts pētījumu programmām jārisina sabiedrībai aktuālās problēmas, bet fundamentālo un lietišķo grantu programmai jāveicina zinātniskā ekselence un zināšanu pārnese uz tautsaimniecību.

Otrkārt, krietni jāpalielina zinātnes nacionālais publiskais finansējums, lai izcilību un pienesumu tautsaimniecībai arī varētu atļauties, neizslēdzot iespēju piesaistīt Junkera fonda finansējumu. Tikai pietiekami mēslotā augsnē var izaugt izcili augi. Sākotnēji nepieciešams sasniegt likumā noteikto 1% no IKP, kas šogad būtu ap 270 miljoni eiro (reālais budžets šogad ir nepilni 40 miljoni). Turklāt finansējuma sadalei jābalstās uz rezultātu, nevis vienkāršu eksistēšanu. Piemēram, iekļaujot noteikumu, ka visos valsts līdzekļu konkursos jāizmanto tikai un vienīgi Eiropas programmas Apvārsnis 2020 vērtēšanas metodes un kritēriji.

Treškārt, jāievieš valsts līmeņa zinātnes pārvaldības sistēma, kas ļautu vadīt mūsu rīcībā esošos  resursus, arī cilvēkresursus. Tas pavērtu iespējas zinātnes pakalpojumu eksportam, pat nerunājot par zinātnisko institūciju efektivitātes paaugstināšanu. Mēs iegūstam to, ko varam izmērīt.

Salīdzinot divus iespējamos attīstības scenārijus — turpinām kā līdz šim vai reformējam sistēmu —, izvēle šķiet skaidra. Mazāk skaidrs ir, vai saņemsimies izmaiņām?

Ieva Krūmiņa, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības priekšsēdētāja

Viedoklis publicēts “ir” #43 (392) numurā

Young Academies of sciences around the globe feel they have a role to play in solving the dilemmas the world is facing today and in improving the world through scientific discovery. This claim is made in a joint statement on “The role of Young Academies in achieving the UN SDGs”, which is published today by the Global Young Academy (GYA) and 36 national young academies and young academy initiatives.

The statement focuses on the question of how young academies in general, and young scientists in particular, can contribute to the achievement of the UN Sustainable Development Goals (SDGs) and how science and technology can best be harnessed towards achieving the SDGs.

The authors recommend that Young Academies should and can take on a greater role in science advice at a national, regional and global level.

They propose three main areas for young scientists’ engagement with the SDGs:

  • by offering sound policy advice and contributing interdisciplinary science advice to the SDG implementation, thereby getting recognized as an independent part of their national, regional and global policy advice systems;
  • through science communication, with Young Academies in an excellent position to bridge the divide between science and the public, and raise the understanding of the SDGs among pupils, and within civil society and the media; and
  • through capacity enhancement: training Young Scientists in the SDG processes, implementation and monitoring, as well as in leadership skills.

The statement unequivocally states that Young Academies can and should play a central role in conceptualising, developing and implementing strategies towards achieving the SDGs. The statement also calls on policy-makers and senior academies of sciences to work with the Young Academies and young scientists in their regions and to come together and work jointly towards a “global science” driving sustainability.

The statement is a direct outcome of the Third Worldwide Meeting of Young Academies in July 2017, hosted in Johannesburg, South Africa, by the South African Young Academy of Science (SAYAS), and co-organised by the GYA, which also demonstrates the dynamic nature of the ever-growing young academy network.

The statement: Statement-RoleYoungAcademies-SDGs-Oct2017.pdf.

Photo copyright: ASSAf/SAYAS

ResearchSlam

Ceturtdiena, 19. Oktobris, 2017

Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) aicina Latvijas augstskolu maģistrantus un doktorantus pieteikties konkursam «ResearchSlam», lai noskaidrotu, kuri jaunie zinātnieki vislabāk spēj pastāstīt par saviem pētījumiem un zinātnisko darbu viegli uztveramā, interesantā un saistošā veidā.

Pieteikšanās konkursa «ResearchSlam» jaunajai sezonai notiek no 29. septembra līdz 21. novembrim. Konkursa mērķis ir nodrošināt platformu, kuru Latvijas jaunie zinātnieki var izmantot, lai attīstītu savas uzstāšanās prasmes, kā arī iegūtu iespēju pastāstīt par saviem zinātniskajiem atklājumiem plašākai sabiedrībai vienkārši un interesanti.

Mūsdienās zinātnes komunikācija ir kļuvusi par nepieciešamību un neatņemamu zinātnieku un zinātnisko institūciju darba sastāvdaļu visā pasaulē. Tā palīdz izglītot sabiedrību par nozīmīgiem zinātniskajiem atklājumiem, kā arī veicina zinātnē balstītu inovatīvu produktu attīstību. RTU sniedz savu ieguldījumu zinātnes komunikācijas prasmju pilnveidošanā jaunajiem zinātniekiem, organizējot konkursu «ResearchSlam» jau sesto gadu pēc kārtas.

Konkursā dalībniekiem tiek dota iespēja uzstāties ar stāstījumu par savu pētījumu. Lai padarītu konkursu vēl interesantāku, uzstāšanās ir jāveido, izmantojot PechaKucha™ formātu (20 slaidi x 20 sekundes). Tas ir pasaulē plaši izmantots prezentāciju formāts, kas ir izveidots, lai izvairītos no nevajadzīgi gariem skaidrojumiem un liktu autoram koncentrēties uz būtiskāko. Kopumā dalībniekiem ir jārēķinās, ka prezentācijas laiks būs ierobežots (400 sekundes) un slaidi tiks pārslēgti automātiski.

Konkursam var pieteikties jebkuras Latvijas augstskolas un jebkuras nozares maģistrantūras un doktorantūras studenti un nesenie absolventi, aizpildot elektronisko pieteikuma anketu un iesniedzot vienu minūti garu video. Šajā video potenciālajiem konkursa dalībniekiem ir jāmēģina pārliecināt konkursa priekšatlases komisija par savām runas prasmēm un motivāciju piedalīties konkursā.

No konkursam iesniegtajiem pieteikumiem atlasīs 24 labākos un interesantākos, kuru autoriem tiks nodrošināta iespēja uzstāties atlases kārtās un cīnīties par vietu finālā. Tikai finālisti varēs sacensties par galvenajām balvām – vienreizējām stipendijām. Konkursa uzvarētājs iegūs 700 EUR lielu stipendiju, bet otrās un trešās vietas ieguvēji – attiecīgi 500 EUR un 300 EUR lielas stipendijas. Visiem dalībniekiem tiks nodrošinātas arī veicināšanas balvas. Balvu fondu ir sarūpējuši konkursa sadarbības partneri un atbalstītāji: AS «Swedbank», AS «Exigen Services Latvia» un AS «Latvenergo».

Konkursu organizē RTU Doktorantūras skola sadarbībā ar nodibinājumu «Rīgas Tehniskās universitātes Attīstības fonds».

Intersectoral Mobility Survey

Pirmdiena, 16. Oktobris, 2017

The Centre for Strategy & Evaluation Services (CSES), EPRD, PPMI, and Innova+ are undertaking a study for the European Commission’s DG Research and Innovation on Fostering Industrial Talents through the Intersectoral Mobility of Researchers. The objective is to conduct a feasibility study into whether there is a place for additional EU-level initiatives to increase the level of intersectoral mobility in Europe. The form, scope, and breadth of any proposed initiatives are to be developed and evaluated during the study, and may serve as a best-practice model for academia and industry partners. The specific objectives are to:

  • Ascertain the level of intersectoral mobility (ISM) of researchers in EU-28 Member States, EFTA/EEA, and candidate countries and between the EU and third countries;
  • Identify examples of national and international intersectoral mobility schemes with a view to identifying a small number of best practice case studies and assessing the effects of ISM schemes;
  • Develop a better understanding of the barriers and drivers of the uptake of support for the intersectoral mobility of researchers, including training, guidance, and funding;
  • Assess whether there is a need for further EU-level intervention in the area of the intersectoral mobility of researchers and develop recommendations as to what form this may take.

As part of the study, CSES is carrying out a survey targeted at individual researchers having participated in an intersectoral mobility experience. Please use the following link: https://www.surveymonkey.co.uk/r/5FB7T6L. Please note that the deadline to fill in the survey is 20 October 2017.

Nacionālais atvērtās piekļuves dienests starptautiskās atvērtās piekļuves nedēļas ietvaros Latvijas Universitātes (LU) Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā 27.oktobrī, plkst. 12.00 organizēs praktisku semināru “Atvērtie pētniecības dati un datu pārvaldība” (Open Research Data and Data Management). Pasākumu no plkst. 12.00 varēs vērot arī tiešraidē.

Seminārā ar prezentācijām un praktiskiem ieteikumiem par pētniecisko datu pārvaldību piedalīsies Nīderlandes organizācijas “Datu arhivēšanas un tīmekļa pakalpojumi” (Data Archiving and Networked Services – DANS) ekspertes Dr. Marjana Grūtvelde (Marjan Grootveld) un Ellija Dijka (Elly Dijk), kā arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Publisko pakalpojumu departamenta projektu vadības nodaļas sistēmanalītiķis Toms Ceļmillers.

Eksperti iepazīstinās ar aktuālām zinātnes attīstības tendencēm pasaulē, pētniecības datu pieejamību un nozīmību zinātnes attīstībā. Tāpat klātesošajiem būs iespēja noskaidrot, kas ir pētniecības datu pārvaldība, tās saistību ar pētniecības procesa ciklu un iespēju dalīties ar pētnieciskiem datiem. Vienlaikus ikviens interesents varēs iepazīties ar labākiem pētniecības datu pārvaldes piemēriem. Atsevišķus procesus datu pārvaldībā būs iespēja pamēģināt praktiski, tāpēc aicinām ņemt līdzi savu portatīvo datoru. Klātesošie varēs arī iegūt informāciju par Latvijas Atvērto datu portālu, kurā datu publicētāji ir valsts iestādes vai organizācijas.

Aicinām reģistrēties šeit.

Vieta: Latvijas Universitātes (LU) Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā Rīgā, Jelgavas ielā 1, 107.telpā. Darba valoda: angļu. Praktisku iemaņu apgūšanai lūgums ņemt līdzi savu portatīvo datoru.

Vairāk par pasākumu skatīt šeit.

Uz tikšanos seminārā!

Informāciju sagatavoja – Gita Rozenberga
Nacionālais atvērtās piekļuves dienests
OpenAIRE2020
E-pasts: napd@lu.lv
Tālr: +371 67551286
Tīmekļa vietne: http://www.napd.lu.lv/

Žurku cīņas zinātnē

Piektdiena, 13. Oktobris, 2017

Šodienas, 2017.gada 13.oktobra “Dienas Biznesā” lasāms LJZA valdes priekšsēdētājas Ievas Krūmiņas viedoklis, ar kura paplašinātu versiju varat iepazīties šeit:

Daudzās nozarēs vēl joprojām zinātniskajos eksperimentos izmanto žurkas. Šie dzīvnieki daudzējādā ziņā ir līdzīgi cilvēkiem, bet pārtikas trūkuma apstākļos tiem piemīt nelāgā īpašība ēst citam citu. Diemžēl šis pats process, pārnestā nozīmē gan, šobrīd notiek Latvijas zinātniskajā sabiedrībā. Niecīgā valsts finansējuma apstākļos zinātnieki plēšās par kumosu, raksta viedokļus, viedokļus par viedokļiem, asi diskutē, apvaino cits citu un pavada laiku atklātās un slepenās plānu kalšanas diskusijās.

Piemēram, Ivars Kalviņa kungs publikācijā jaunākajā Zinātnes vēstneša numurā norāda, ka jauno zinātnieku optimisms saistībā ar reformām sistēmā ir balstīts uz cerību, ka jauno zinātnieku karjeras izaugsmi nodrošinās pašreizējā IZM politika, kas ir vērsta uz vidējās un vecākās paaudzes zinātnieku diskrimināciju. Maija Kūle norāda, ka eksperta tiesību kritēriju latiņas celšana, ņemot vērā citējamību un Hirša indeksu nozīmē “visdrausmīgāko ideologu – Hitlera, Ļeņina, Mao, uzvaru” un “tātad (izmaiņas ierosinājušais) Latvijas Jauno zinātnieku apvienības valdes loceklis Guntars Kitenbergs ir par šīm ideoloģijām”.

Šī jezga, kuras pamatā ir jautājums par 5 miljonu izlietojumu (pagarinot četrus gadus ilgušās, gandrīz pabeigtās Valsts pētījumu programmas) skaidri parāda, cik zinātnātniskās darbības vide Latvijā ir nestabila un ievainojama. Papildus tam, lielākā daļa zinātnieku nestrādā zinātnē kā pilna laika darbinieki (5900 cilvēkiem tas ir nepilna laika darbs, 1493 cilvēkiem pilna laika, kopā sastādot 3152 pilna laika slodzes ekvivalenti valsts sektorā). Tātad darbs zinātnē daudziem ir iespējams tikai hobija līmenī. Vai šādos apstākļos varam prasīt tādas pievienotās vērtības radīšanu, kas cels Latvijas tautsaimniecību cerētajā apjomā?

Latvijas Zinātņu akadēmijas pārstāvju satraukums par “finansējuma pārrāvumu”, jo visas 14 Valsts pētījumu programmas tūlīt jau būs pabeigtas un Fundamentāli lietišķo pētījumu konkursa uzvarētāji vēl nebūs saņēmuši finansējumu (vēl nav apstiprināti konkursa norises kritēriji, tādēļ tā izsludināšana kavēsies), pēc būtības ir sistēmisks absurds, jo nevienam konkursam nebūtu jākompensē pietiekama apjoma bāzes finansējuma iztrūkums. Vai valsts finansējumu dalošie konkursi ir garantēti sociālie pabalsti dzīvības vilkšanai? Kā 20.septembra Latvijas Radio 1 raidījumā “Pēcpusdiena” pauda Ojārs Spārītis: pārtraucot finansējumu valsts pētījumu programmām (diskusija bija par šo programmu pagarināšanu par gadu, zinātniekiem norādot, ko vēl tie varētu gadu laikā izdarīt), būs “bezgalīgs kritums”, un zinātniekiem bez valsts finansējuma “būs jāmeklē cits darbs, citas mājas, cita dzimtene”. Ja šis finansējums ir “garantēts” noteiktiem zinātniekiem, kādēļ saucam šo par konkursu un kādu gan kvalitāti varam sagaidīt no nodokļu maksātāju ieguldītās naudas?

Latvijas zinātnieku dzīvošana “no projekta uz projektu” un regulārā žēlošanās par “finansējuma pārtraukumu” jau ir kļuvusi teju par nozares normu. Tāpat kā ir maldīgi pieņemt, ka Latvijas vasarai ir jābūt siltai, vēsturiskā pieredze rāda, ka dažāda veida finansējuma sadales konkursu izsludināšana mūsu valstī mēdz kavēties. Šis fakts vienkārši tāds ir un par to nebūtu vērts īpaši satraukties, ja vien sistēmiskā līmenī viss būtu kārtībā un bāzes finansējums spētu nodrošināt prognozējamus apstākļus un pastāvīgu nodarbinātību zinātniekiem, kas ir orientēti uz zinātnisko rezultātu, kā arī rada vērtību tautsaimniecībai. Mēģinājumi ar dažādām sekmēm kombinēt finansējumu no dažādiem avotiem rada nevajadzīgas “žurku cīņas” un novērš no galvenā zinātnieku uzdevuma. No tā, savukārt, cieš valsts un sabiedrība kopumā, jo nesakārtotā vide nav ne zinātnieka vaina ne atbildība. Tie, kuri ir patiešām konkurētspējīgi Eiropas līmenī, darbu atradīs arī citur, vērtību radot citas valsts ekonomikai. Protams, ir daļa zinātniskās vides darboņu, kuru kvalitātes latiņa ir tik zema, ka valsts maksātais “pabalsts” ir vienīgā iespēja darīt to, ko gribās darīt, bet šiem cilvēkiem, manuprāt, būtu lietderīgāk pārprofilēties un darīt ko tādu, ko viņi var darīt labi. Tas, kas mums kā valstij ir tiešām nepieciešams, ir augstas kvalitātes, konkurētspējīga pētniecība, un nav principiāli nozīmīgi, lai ar to nodarbotos tieši Latvijas izcelsmes personas. Tā vietā, lai satrauktos par emigrējušiem zinātniekiem un kaltu plānus par viņu “atgūšanu”, mums ir jārada tāda vide, lai augsti intelektuāla darba veicējiem gribētos te dzīvot un radīt vērtību. Mobilitāte ir zinātnieka dzīvesveida dabiska sastāvdaļa un mūsu kā valsts atbildība ir radīt vilinošus apstākļus augsta zināšanu līmeņa darbinieku imigrācijai. Ar laika apstākļiem mēs nevienu pievilināt nespēsim, tādēļ visas cerības jāliek uz sakārtotu, loģisku sistēmu, drošu, ērtu un labklājīgu sadzīvi, kā arī ilgtspēju un prognozējamību. Daļai zinātnieku jābūt nodarbinātai pastāvīgi, stabilās darba vietās ar pietiekamu atalgojumu, bet daļai, piemēram, doktorantiem un pēcdoktorantiem, jābūt nodarbinātiem uz projekta laiku.

Lai spētu panākt “izrāvienu zinātnē”, ir nepieciešams noteikts zinātnieku skaits, kas liek domāt par zinātnieku ataudzi. Tā sākas jau mūsu skolu sistēmā, kurai būtu jāatbalsta bērnu zinātkāre un kura nedrīkstētu “nogriezt” jaunietim daļu iespējamo karjeras izvēļu, jo iepriekš viņš ir varējis iet vieglāko ceļu un atteikties no kādu priekšmetu apguves. Orientācijai uz to, kas valstij būs nepieciešams, jābūt saskaņotai ar skolu programmām un, iespējams, pat ar pirmsskolas izglītības programmām. Pieņemot, ka jaunietis ir veiksmīgi ticis līdz augstākajai izglītībai un apsver zinātnieka karjeru, pirmie nopietnie šķēršļi rodas doktorantūras līmenī. Mūsu valstī doktorantūra netiek atzīta par darbu, tieši otrādi, tas ir hobijs vēliem vakariem, naktīm un nedēļas nogalēm. Ja arī minētajam jaunietim ir paveicies iegūt budžeta vietu un par studijām nav jāmaksā, tad Boloņas procesa noteiktā “trīs gadi neatkarīga pētījuma veikšanai” vietā viņam nākas apmeklēt virkni teorētisku lekciju, rakstīt referātus un kārtot pārbaudījumus, kā arī no pamatdarba brīvajā laikā (jo ar 114 eiro mēnesī lielu stipendiju diezi vai varēs izdzīvot) izstrādāt ap 200 lapu apjomīgu rakstu darbu. Pragmatiski uz šo skatoties, ir saprotams, ka šo izaicinājumu uzņemas pārsvarā akadēmiskajā sektorā nodarbinātie, kuriem grāds pavērs karjeras izaugsmes iespējas. Pasaules tendences, kad tikai ap 5% doktora grāda ieguvēju paliek akadēmiskajā sektorā, mums ir tāls sapnis un daļēji skaidro, kādēļ mūsu uzņēmumu lielākā daļa ir zināšanu mazietilpīgi.

Ir jāatzīst, ka doktorantūra ir darbs, pie tam pilnas slodzes darbs, kas būtu jāstrādā projektu ietvaros, lai veicinātu sadarbību, zinātniskās pētniecības metodikas apguvi un ievadīšanu zinātnieka profesijā. Doktorantiem nebūtu jāveic administratīvie darbi vai jālasa lekcijas profesora vietā, kā arī pati studiju forma jāveido tāda, lai būtu iespējams iegūt grādu paredzēto trīs gadu laikā. Pie tam, tā kā šī brīža nestabilā situācija rada bažas par nākotni, jo “katrs projekts var būt pēdējais” un nav skaidrs, kā katrā pētnieka karjeras solī (doktoranti, pēcdoktoranti, pieredzējuši pētnieki un vadoši pētnieki, pēc Euraxess) tikt pie finansējuma, nav īsti skaidrs, kur tieši esošie doktorantūras studenti smeļas motivāciju.

Pie esošās sistēmas nav pamata domāt, ka tiks sasniegti valsts attīstības mērķi kopumā, tajā skaitā panākta tautsaimniecības izaugsme un labklājības pieaugums, līdz ar to turpināsies negatīvie demogrāfiskie procesi. Šobrīd darbspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvars turpina samazināties, papildus dabiskajam samazinājumam 2016.gadā emigrēja gandrīz trīs reizes vairāk iedzīvotāju darbspējas vecumā (17,3 tūkst.), nekā imigrēja (6,3 tūkst.). Pie pastāvošās tautsaimniecības struktūras (gandrīz visi uzņēmumi ir mazi vai mikro, nomācošā pārsvarā zināšanu mazietilpīgi) ilgākā termiņā tas draud ar mūsu valsts nespēju uzturēt esošo sociālo sistēmu. Tāpēc ir nepieciešams ne tikai turpināt labi iesāktās reformas, bet izvērst tās kompleksi: ir jāsakārto valsts finansējuma sadales sistēma, ir jāpiesaista papildus finansējums zinātnisko institūciju bāzes finansējumam un jāiedibina efektīva, uz rezultātu orientēta zinātnes pārvaldības sistēma valsts un tai pakļauto institūciju līmenī.

Ir jāsaprot, ka daudzas lietas ir saistītas un bez izmaiņām zinātnes vidē mēs nespēsim īstenot valsts nozīmīgākajā plānošanas dokumentā- Nacionālās attīstības plānā- iezīmētos mērķus. Mērķis “Ilgtspējīga Latvijas ekonomikas izaugsme ar pieaugošu valsts konkurētspēju starptautiskajos tirgos” ir tieši atkarīgs no zinātnieku darba šodien. 2013.gada 28.decembrī Ministru kabinetā tika apstiprinātas “Zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnes 2014.-2020.gadam” (rīkojums Nr.685), kas definē valsts zinātnes politikas prioritātes. Mērķu izpildē esam pāri puslaikam, bet rezultāti ir satraucoši. Piemēram: ieguldījumiem pētniecībā un attīstībā pēc plāna būtu jābūt 1,2% apmērā no IKP, bet tie sastāda 0,62%; privātā sektora investīcijām pētniecībā un attīstībā (% no kopējiem ieguldījumiem) būtu jābūt 46%, bet tie ir 20%; inovatīvo uzņēmumu īpatsvars nav 46%, bet ir piedzīvojis 5% kritumu no 2012.gada un sastāda 25,5%; zinātnisko darbinieku skaits pētniecībā un attīstībā nav 6300, bet ir 5570, kas rada šaubas par iespējām nodarbināt 7000 cilvēkus 2020.gadā.

Ziemeļvalstu ministru padomes organizētajā un 2014. gadā noslēgtajā Starptautiskajā zinātnes izvērtējumā kā galvenais problēmu iemesls tika norādīts nepietiekamais zinātnes finansējums un zinātnisko institūciju sadrumstalotība. “Uz papīra” finansējuma jautājums izskatās savādāk, jo Zinātniskās darbības likumā ir noteikts, ka zinātnes finansējumam no valsts budžeta ik gadu, sākot no 2006.gada, jāpieaug par 0,15% no IKP, līdz tas sasniedz 1% no IKP. Šis likums sistemātiski netiek pildīts. Lielākais pieaugums ir 0,03 procentpunkti (2007.gadā un 2014.gadā (kad palaida aktuālās Valsts pētījumu programmas)), tātad piecas reizes mazāks. Finansējuma procenti no IKP ir svārstījušies no 0,15% (2013.gads) līdz 0,28% (2007.un 2008.gads), 2016.gadā sastādot 0,21%. Faktiski esošajā situācijā zinātniekiem būtu tiesības vērsties Satversmes tiesā, prasot novērst konfliktu starp Zinātniskās darbības likumu un ikgadējo likumu par valsts budžetu (tāpat kā to darīja strādājošie pensionāri).

Kā pozitīva iezīme jāmin fakts, ka šobrīd zinātnes sistēmā ir pieejams apjomīgs Eiropas Savienības finansējums- gan fondu projektos, gan Apvārsnis 2020 programmās iegūstamais. 2020.gads ir atskaites posms, kad vai nu būsim pakāpušies kvalitatīvi augstākā līmenī vai varēsim lēni un sērīgi atzīt, ka esam palaiduši garām savu iespēju. Un tieši šobrīd ir brīdis, kad par to lemjam- kā darīsim, kā būsim? Vai mēs izmantosim iespēju veidot zināšanu ekonomiku vai turpināsim pa vecam? Kodīsim viens otram “astē”, plēsīsimies par sīkumiem vai tomēr sakārtosim lielās lietas un virzīsim valsti uz izaugsmi, kamēr tam ir pieejams atbalsts un resursi?

Latvijas Jauno zinātnieku apvienība
Reģ. nr. 40008097922 | Adrese: Akadēmijas lauk. 1, Rīga, LV-1050 | e-pasts: info@ljza.lv | T. +371 29175735 | Konts: A/S SwedBank LV30HABA0551014759773